J. Baltins, YL2DX

VIRTUĀLĀ BARIKĀDE

    Par laimi cilvēka atmiņa ir tā iekārtota, ka mēs ātri aizmirstam baiso un nepatīkamo, kas ar mums varēja notikt, toties ilgi saglabājas atmiņas par priecīgiem un pacilājošiem brīžiem. Patreiz 1991. gadu es atceros, kā vienu no labākajiem savā dzīvē, kaut gan daudzi tā laika notikumi patiesībā bija bīstami un neprognozējami. Viens no galvenajiem šī perioda momentiem bija 1991. gada janvāris, un es varu lepoties ar to, ka biju ne tikai vēsturiska procesa liecinieks, bet arī zināmā mērā piedalījos tajā.

    Kaut arī 1991. gada sākumā Rīgā valdīja nedaudz saspringta gaisotne, nelikās, ka 12. janvārī varētu notikt kas ārkārtējs. Man bija nodoms, kā parasti, vakaru un lielāko nakts daļu pavadīt mūsu RPI radiotehnikas un sakaru fakultātes (tagad RTU elektronikas un telekomunikāciju fakultāte) amatieru radiostacijā: pastrādāt ēterā, pavērot radioviļņu izplatīšanos un "pamedīt" kādu retu DX staciju.

    Apstākļi izrādījās labvēlīgi un man "uzklupa" amerikāņu radioamatieri. Sakari notika burtiski viens pēc otra. Tajā laikā Latvijas amatieri savos izsaukuma signālos jau bija nomainījuši valsts apzīmējumu uz "YL", bijušā padomju "UQ" vietā. Tāpēc mūsu radiostacijas jaunais izsaukuma signāls YL1XX piesaistīja visas pasaules radioamatieru uzmanību. (Starp citu, tieši mūsu stacija vēl 1988. un 1989. g. izgāja ēterā ar īpašo izsaukuma signālu YL2RG - pašo pirmo "nacionālo" izsaukuma signālu, ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā, kopš 1940. gada. Bet tas ir cits stāsts…)

    Pēkšņi, tuvojoties 13. janvāra rītam, es izdzirdēju, ka šajā pūlī mani mēģina izsaukt lietuviešu amatieris. Negaidot neko sevišķu es apsveicinājos ar Lietuvas kolēģi un pārgāju uz uztveršanu. LY2BFR – Paulius no Viļņas uztrauktā balsī paziņoja to, kas notiek Lietuvas galvaspilsētā: tanki, apšaude, telecentra ieņemšana, upuri… Dzirdot šo negaidīto ziņu, pat nezināju ko teikt, kā palīdzēt… Protams, mēs visi tajā laikā zinājām par asiņainajiem notikumiem Tbilisi un Vidusāzijā, bet tam, ka kaut kas tāds pēkšņi notiks tepat kaimiņos, diezin vai kāds bija gatavs…

    Vēl ne visai aptvēris notikumu mērogu, sāku klausīties ēteru, lai daudzmaz noskaidrotu situāciju (labi ka viss nepieciešamais pie rokas). Vidējos viļņos uztvēru lietuviešu valsts radiostacijas. Ne tik daudz saprotot lietuviski, cik pēc pārraižu rakstura, nojautu, ka situācija kļūst ļoti nopietna. Cik atceros, ārzemju raidstacijas vēl neko būtisku neziņoja. No rīta informācija kļuva pilnīgāka – gan no mūsu televīzijas, kura retranslēja lietuviešu TV, gan tieši no kaimiņvalsts radioamatieriem. Kļuva skaidrs, ka ar Viļņas notikumiem viss vēl nebeigsies, tāpēc mums jābūt modriem.

    Nākamajā dienā kopā ar dažiem kolēģiem devos uz RTU aizsardzības štābu Kaļķu ielā 1. Tur, neraugoties uz trauksmainajiem apstākļiem, bija ļoti patīkami satikt paziņas - gan darba kolēģus, gan Latvijas Tautas Frontes biedrus. Cik tagad atceros, noskaņojums bija pacilāts, kaut arī visi bija satraukušies kā pirms atbildīga eksāmena. No šejienes mani nosūtīja uz republikas Augstāko Padomi – palīgā organizēt sakaru sistēmu.

    Caurlaidi uz Augstāko Padomi noformēja acumirklī (godīgi sakot, pārsteidza nevisai augstā modrība), tur es sameklēju par sakariem atbildīgo M. Markusa kungu un pastāstīju, kādas iespējas ir mūsu Ķīpsalas radiostacijai. Tajā momentā tika organizēts novērošanas tīkls, lai sekotu padomju armijas bruņoto spēku pārvietošanai, un es piedalījos tā plānošanā. Pēc tam mēs izvietojām un uzstādījām novērošanas punktos, dažādās pilsētas vietās, ultraīsviļņu radiostacijas.

    Vienlaicīgi tika nolemts, ka mūsu RTU radiokluba radiostacija tiks izmantota rezerves "karstajai" līnijai, lai nodrošinātu Latvijas parlamenta sakarus ar ārpasauli, jo valsts sakaru un masu informācijas līdzekļus armijnieki varēja "nogriezt" kuru katru brīdi.

    Tiešajiem sakariem starp Augstākās Padomes aizsardzības štābu un mūsu "tālšāvēju" radiostaciju Ķīpsalā tika uzstādītas vienkāršas ultraīsviļņu radiostacijas "Ļjon". Protams, tās nebija pārāk solīdas iekārtas valdības sakariem, bet kā saka, bagātais dara kā grib, nabagais – kā var… Lai šo kanālu neatklātu, vienojāmies to izmantot tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, bet pagaidām, kamēr vēl ir tāda iespēja, lietot telefonu.

    Rīgas Tehniskās Universitātes radiostacija Ķīpsalā ir apgādāta ar pietiekami efektīvu aparatūru un antenām, tāpēc mēs varējām jebkurā laikā garantēt stabilus sakarus gan ar Eiropu, gan ar pārējām pasaules daļām.

    Kad es naktī atgriezos stacijā, puiši, kuri tur dežūrēja (A. Šepeļenko, V. Daņilovs) jau bija uzmeklējuši Lietuvas amatieru organizēto radiotīklu. Viņu galvenā radiostacija LY2WR atradās tieši Lietuvas AP ēkā, no kurienes nepārtraukti uzturēja sakarus ar ASV radioamatieriem. Līdz pat šim brīdim atceros viņu darba frekvenci – 14,151 MHz.

    Sākumā arī mūsu radiostacija iesaistījās šajā tīklā, bet pēc brīža, kopā ar amerikāņu amatieri (Larry – W3HHG) aizņēmām blakuskanālu, vienlaicīgi nezaudējot kontaktu ar lietuviešiem. Lerijam bija tiešie sakari ar ASV Valsts departamentu Vašingtonā. Ar viņu vienojāmies sazināties katru stundu, bet gadījumā, ja situācija saasinās, būt nepārtrauktā kontaktā.

    Tā, cits citu nomainot pie aparatūras, mēs dežūrējām ilgāk kā nedēļu. Palīgā nāca ilggadējie mūsu radiokluba biedri M. Filatovs, O. Ostržigallo u.c. Arī amerikāņu radioamatieri laiku pa laikam mainījās (Roger – N4ZC, George – W6SUN u.c.). Gatavi palīdzēt bija arī norvēģi un zviedri (Bjorn – LA1S un John – SM7CRW).

    Šāds darba režīms priekš mums nebija nekas jauns, jo 1988. gadā mēs divas nedēļas līdzdarbojāmies Armēnijas glābšanas dienesta organizētajā radiosakaru tīklā, pēc tur notikušās postošās zemestrīces. Arī intensīvs darbs ēterā, nomainot citam citu, bija daudzu gadu pieredzē apgūts, protams, patīkamākos apstākļos, kad mūsu komanda gandrīz katru nedēļas nogali piedalījās dažādās starptautiskās radioamatieru sacensībās.

    Kamēr reālas "slodzes" mums nebija, uzturējām sakarus ar daudziem dažādu valstu radioamatieriem, informējām viņus par to, kas pie mums notiek, kā arī sazinājāmies ar lietuviešiem. Divi no viņiem - R. Žumbakis un T. Višņauskas mums bija labi paziņas. (Abi divi, gan Rytis, gan Tadas bija ieņemtā Viļņas telecentra darbinieki. Pāris gadus pirms šiem notikumiem es ciemojos pie viņiem amatieru radiostacijā LY2WR, kura atradās tieši televīzijas tornī. Arī Rytis bieži ciemojās mūsu radioklubā.)

    Parādījās arī mūsu tautieši – radioamatieri no ASV (Herberts – K7GEX, Juris – KE4HW, Ivars – KC2PX), lai no pirmavota uzzinātu notikumu attīstību.

    Visu šo laiku tiešie radio sakari ar Vašingtonu un Viļņu bija nepārtraukti un stabili: ne par velti bijām 16 gadus būvējuši, aprīkojuši un pilnveidojuši savu radiostaciju! Vajadzības gadījumā varējām uzturēt sakarus telegrāfa režīmā un manevrēt ar frekvencēm, varējām nodrošināt arī vairākus papildkanālus kopā ar apkalpojošo personālu. Ilggadējā operatoru pieredze deva ticību saviem spēkiem. Gadījumam, ja tiktu bloķēti masu informācijas līdzekļi, mums bija sagatavots neliels AM vidējo viļņu raidītājs, kuru paredzējām uzstādīt republikas Augstākās Padomes ēkā.

    Informācijas badu mēs neizjutām, drīzāk otrādi: neskaitot īsviļņu radiostaciju, nepārtraukti bija ieslēgta arī UĪV stacija vietējiem sakariem un, katram gadījumam, televīzors. No dežūras brīvajā laikā gājām uz pilsētu. Man AP aizsardzības štābs izdeva pastāvīgo caurlaidi ar iespējām brīvi tikt cauri visām barikādēm (šobrīd šis necilais papīriņš tiek rūpīgi glabāts manā personīgajā arhīvā). Iespaidi par lietišķi pacilāto, biedrisko atmosfēru, kas valdīja visapkārt, ir neaizmirstami!

    Nervi, protams, visu laiku bija nedaudz uzvilkti. It īpaši, kad caur UĪV sakaru tīklu ienāca trauksmaini ziņojumi no novērošanas punktiem, vai kad no netālu esošā Preses nama puses atskanēja šāvieni. Armijniekiem vai omoniešiem būtu vienkāršāk par vienkāršu "aizklapēt ciet" mūsu "bodīti", kura atradās neaizsargātā puspagrabā.

    Gādīgais radiofakultātes dekāns E. Beķeris (tagadējais RTU prorektors, profesors) piedāvāja uzcelt barikādi stacijas priekšā un nolikt apsardzi, bet nolēmām to nedarīt, lai lieki nepievērstu uzmanību. Aprobežojāmies tikai ar aptumšotiem logiem, ievilkām no dekanāta papildus telefona līniju un ieslēdzāmies tā ciešāk. Īstenībā, "padarīt nekaitīgus" mūs bija vienkarši - atslēgt elektropiegādi. Tomēr tādam gadījumam mēs bijām paredzējuši pieslēgties blakusēkām, bet ja krīze ieilgtu, tad noteikti uzstādītu rezerves raidstaciju citā vietā - tam bija pietiekami daudz tehnisko līdzekļu un spēku, domājām arī par plāniem kā "aiziet mežā".

    Gadījās arī jautrāki brīži. Viss it kā tika darīts pietiekami slepeni, bet atlika tikai ieiet fakultātes vestibilā, kad pa vienam klāt nāca fakultātes darbinieki un, sasveicinoties, pusbalsī sazvērnieciski teica apmēram tā: "Nu jūs tur, puiši, turieties…"

    Citreiz, kad jau bija skaidrs, ka viss atkal ievirzās normālās sliedēs, no parlamenta ar ziņnesi atsūtīja steidzamu dokumentu, kuru bija parakstījis D. Īvāns, "tūlītējai noraidīšanai ēterā", ar aptuveni šādu saturu: "Mums uzbrūk padomju tanki, ejam bojā, bet nepadodamies…" Kas tas bija? Provokācija? Diezin vai. Drīzāk jau kāda muļķība, neizdarība. Visticamāk tas papīrs bija sagatavots visļaunākajam gadījumam, bet kurš un kāpēc mums to atsūtīja tā arī neuzzinājām.

    Tagad, brīvā un neatkarīgā Latvijā, daudz no tā, kas toreiz notika, var likties kā tādas naivas kara spēlītes. Būtībā barikāžu laikā nenotika ne "Bastīlijas ieņemšana", ne "Grīnvaldes kauja". Tomēr tad neviens nezināja, kāds var būt notikumu pagrieziens jau nākamajā stundā. Fakts par to, ka tūkstošiem ļaužu, neņemot vērā draudošās briesmas un nevēloties pakļauties vairs kāda diktātam, bija gatavi izšķirošai darbībai, ir svarīgs nacionālās vēstures pagrieziena moments. Paldies Dievam, ka tas nav izsaucis milzīgus satricinājumus un nav prasījis pārmērīgus upurus.

    Lai būtu skaidrs kāpēc bija vajadzīgs tas, ko darījām mēs, vajag atcerēties, kādas informācijas iespējas bija tikai desmit gadus atpakaļ. Jaunajiem patreiz to laikam grūti iedomāties (bet daudzi no vecākās paaudzes sāk aizmirst), tā kā toreiz visi starptautiskie telefona un telegrāfa sakari atradās pilnīgā VDK kontrolē un šīs nedaudzās, vāji strādājošās, sakaru līnijas galvenokārt gāja caur Maskavu. Rīgā vēl nebija nevienas ārzemju vēstniecības. Par internetu un mobilajiem telefoniem neviens pat nesapņoja. (Ko tur internets! Nesen vecos papīros atradu 1991. gada talonus, kuri deva tiesības nopirkt 1 ziepju gabalu un 1 kg putraimu. Tagad pašam neticas, ka pavisam nesen vēl tā dzīvojām).

    Negribu lieki pārvērtēt to ieguldījumu, ko mēs ar savām iespējām, pēc labākās sirdsapziņas, ielikām kopējā lietā. Laikam tas ir neliels. Tomēr, ne par velti mēdz teikt, ka sakari ir kā gaiss, neviens tos nemana, kamēr nav sabojāti.

Pēcvārds

    Var likties ka tagad, kad gandrīz katram kabatā “mobilais” un uz galda dators, kurš pieslēgts internetam, radioamatieru palīdzība avārijas gadījuma sakaru nodrošināšanā nav nepieciešama. Pasaules pieredze rāda, ka tā nu gluži nav. Pat valstīs ar augstā līmenī attīstītiem valsts un komercsakariem – Japānā un, jo īpaši, ASV – radioamatieru organizācijām ir būtiska loma gan vietējo, gan valstiska mēroga sakaru struktūrās dabas un tehnogēno katastrofu gadījumos. No tādiem gadījumiem nav pasargāta neviena valsts, arī mūsējā nē. Nevajag ignorēt nevienu līdzekli, lai valsts drošību nostiprinātu visos aspektos.

    Radioamatieri nav diletanti, kuri brīvos brīžos izklaidējas ar spēlītēm, tā ir nopietna plaša profila radiospeciālistu rezerve, daļa no nacionālā intelektuālā resursa. Daudzos gadījumos radioamatieri no profesionāļiem atšķiras ne jau pēc sagatavotības līmeņa, bet ar to, ka viņi visu brīvo laiku velta radiosakariem un elektronikai, arī aparatūra ar kuru tie strādā izgatavota pašu rokām vai pirkta par pašu naudu. Radioamatierisms neprasa ne santīma no nodokļu maksātāju maka, bet, pie saprātīgas valsts pieejas tā attīstībai, kritiskos brīžos amatieri var sniegt svarīgu palīdzību. Dievs dod, lai tādi brīži nekad nepienāktu...

    Pavisam nesen mēs ar prieku vērojām, kā, pateicoties mūsu atlētu sasniegumiem Olimpiskajās spelēs, Latvijas vārds izskanēja visā pasaulē. Nelielai, jaunai valstij tas ir rets un dārgs brīdis. Mūsu radioamatieri, pastāvīgi nodibinot ēterā radiosakarus ar daudziem tūkstošiem savu kolēģu no visdažādākajem zemeslodes nostūriem, nes Latvijas vārdu pasaulē katru dienu.


Rakstu atļauts publicēt
tikai neizmainītā un nesaīsinātā veidā
ar obligātu norādi uz autoru un www.dx.ardi.lv
Ja tekstu nepieciešams rediģēt, publikācija ir iespējama tikai ar autora piekrišanu.
Gadījumos, ja raksts tiek publicēts masu informacijas komerizdevumos, autors lūdz honorāru pārskaitīt labdarības mērķiem.


Raksts tika pulbicēts
RTU laikrakstā Jaunais Inženieris Nr 9/10 (1185/1186) 21.12.2000 un Nr 11(1187) 18.01.2001


All rights reserved © Yuri Baltin, 2000

  > Raksta sākums
  > Mūsu konferenču zāle
  > Saita jaunumi
  > Servera karte